Polipropilēnu (PP) sintezē no propilēna monomēra kontrolētā temperatūrā un spiedienā, izmantojot organometāliskus stereospecifiskus katalizatorus (Ziegler-Natta tips), piemēram, δ-TiCl3-(C2H5)2AlCl vai TiCl3-(ar efektivitāti 005 g) 3Al (C2H an–9)3. polipropilēns uz gramu TiCl3). Atkarībā no izmantotā katalizatora un polimerizācijas procesa iegūtajam polimēram ir trīs atšķirīgi stereoķīmisko struktūru veidi dažādās proporcijās: izotaktiskā, sindiotaktiskā un ataktiskā. Izotaktiskajā polipropilēnā -visbiežāk izplatītajā komerciālajā formā-metilgrupas ir novietotas tajā pašā polimēra mugurkaula pusē, un šī konfigurācija viegli atvieglo kristalizāciju. Izotaktiskās formas kristāliskums nodrošina izcilu šķīdinātāja un karstuma izturību. Pēdējo desmit gadu laikā izstrādātās katalizatora tehnoloģijas ir līdz minimumam samazinājušas neizotaktisko izomēru veidošanos, tādējādi novēršot nepieciešamību atdalīt mazvērtīgus ataktiskos komponentus un vienkāršojot ražošanas posmus. Ir divi galvenie polipropilēna ražošanas procesi: gāzes fāzes process un šķidrā propilēna vircas process. Turklāt dažas vecākas vircas apstrādes iekārtas turpina darboties, kā reakcijas vidi izmantojot šķidru piesātinātu ogļūdeņradi.
Salīdzinājumam, gan augsta{0}}, gan zema blīvuma polietilēnam ir salīdzinoši augsts blīvums, ievērojami zemāki kušanas punkti un zemāki lieces moduļi (ti, stingrība). Šīs īpašību atšķirības rada atšķirīgas gala{5}}lietojuma lietojumprogrammas. Stingrība un viegla orientācija padara polipropilēna homopolimērus piemērotus dažādu šķiedru un stieptu lentu ražošanai, savukārt to izcilā karstumizturība ļauj tos izmantot stingrās augstspiediena tvertnēs, ierīcēs un veidņos automobiļu detaļās.
Galvenie faktori, kas ietekmē polipropilēna homopolimēru apstrādes īpašības un fizikālās īpašības, ir molekulmasa (parasti izteikta kā kausējuma plūsmas ātrums), molekulmasas sadalījums (MWD), stereospecifitāte un piedevas. Polipropilēna vidējā molekulmasa svārstās no aptuveni 200 000 līdz 600 000. Molekulmasas sadalījumu parasti izsaka kā polimēra masas -vidējās molekulmasas ($M_w$) attiecību pret tā skaitu-vidējo molekulmasu ($M_n$); šī attiecība ir pazīstama kā polidispersitātes indekss.
Polimēra molekulmasas sadalījums būtiski ietekmē tā apstrādājamību un gala{0}}lietojuma veiktspēju. Tas ir tāpēc, ka izkausēts polipropilēns ir bīdes -jutīgs-, kas nozīmē, ka tā šķietamā viskozitāte samazinās, palielinoties spiedienam. Polipropilēns ar plašu molekulmasas sadalījumu ir jutīgāks pret bīdi{5}} nekā tas, kuram ir šaurs sadalījums; līdz ar to materiālus ar plašu izplatību ir vieglāk apstrādāt iesmidzināšanas formēšanas laikā. Dažiem specifiskiem lietojumiem, jo īpaši šķiedrām, ir nepieciešams šaurs molekulmasas sadalījums. Molekulmasas sadalījumu ietekmē gan katalizatora sistēma, gan polimerizācijas process. Peroksīdus parasti izmanto pēc-reaktora ekstrūzijas stadijā, lai izraisītu ķīmisku noārdīšanos (kontrolētu šķelšanos), tādējādi sašaurinot molekulmasas sadalījumu. Šis process ir pazīstams kā kontrolētā reoloģija (CR).
Salīdzinot ar polietilēnu, izotaktiskajam polipropilēnam-savas unikālās molekulārās struktūras un spirālveida kristāliskās formas dēļ-ir molekulārās ķēdes, kas ir jutīgākas pret gaismas un siltuma izraisītu oksidatīvo noārdīšanos. Tipiskos apstrādes un gala lietošanas apstākļos polipropilēns tiek nejauši sadalīts ķēdē, kā rezultātā samazinās molekulmasa un palielinās kausējuma plūsmas ātrums. Visi komerciālās kvalitātes -polipropilēni satur stabilizatorus, lai aizsargātu materiālu apstrādes laikā un nodrošinātu apmierinošu gala-izmantošanas veiktspēju. Specializētiem lietojumiem papildus antioksidantiem un UV stabilizatoriem ir vajadzīgas papildu piedevas; piemēram, smērvielas un pret-bloķēšanas līdzekļi tiek pievienoti plēves sastāviem, lai samazinātu berzes koeficientu un novērstu plēves pielipšanu pie sevis. Antistatiskās vielas tiek pievienotas iepakojuma materiāliem, lai novērstu statisko lādiņu, savukārt kodolu veidojošās vielas tiek izmantotas, lai uzlabotu caurspīdīgumu vai saīsinātu formēšanas ciklus. Homopolimēru sveķus parasti klasificē, pamatojoties uz kausējuma plūsmas ātrumu un gala{11}pielietojumu. Kausējuma plūsmas ātrumu nosaka gan vidējā molekulmasa, gan molekulmasas sadalījums. Lai gan dažiem specializētiem lietojumiem ir nepieciešami pat 400 dg/min kausējuma plūsmas ātrumi, standarta komerciālie homopolimēri parasti svārstās no 0,5 līdz 50 dg/min. Kušanas plūsmas ātrums parasti ir galvenais faktors apstrādes raksturlielumu noteikšanā.